Dzīvesvietu nemainījušo pilsētas iedzīvotāju sociāli demogrāfiskais sastāvs

Baiba Švāne

Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte

DOI: 10.22364/fg.17.14

Atslēgas vārdi: dzīvesvietu nemainījušie, iedzīvotāju sastāvs, lokālā mobilitāte, Rīga

Kopsavilkums

Lielākā daļa cilvēku nekur nepārceļas un uzskatāmi par ģeogrāfiski nemobiliem saskaņā ar migrācijas teorijām. Nozīmīgs iemesls, kas ierobežo pārcelšanos, ir piesaiste vietai un cilvēkiem un dzīves notikumi, piemēram, darbs, mācības, bērna piedzimšana un īpašuma iegāde (Fischer et al. 2000). Vairāk nekā puse Rīgas iedzīvotāju (419146) 2018. gadā dzīvoja tai pašā vietā, kur pirms 18 gadiem (CSB 2018). Tas rada jautājumu, vai šiem nemobilajiem iedzīvotājiem ir līdzīgs sociālekonomiskais raksturojums? Nemobilie rīdzinieki ir nozīmīgs pētījuma objekts, jo vairāki iepriekšējie pētījumi par Rīgu un tās aglomerāciju fokusējās uz iedzīvotāju telpisko mobilitāti. Tomēr nemobilie rīdzinieki veido iedzīvotāju kodolu. Pētījumā, izmantojot 2015. gada aptaujas anketas datus (n=867), analizēts to Rīgas iedzīvotāju sociālekonomiskais raksturojums, kuri nav pārcēlušies kopš 1990. gada. Ilgtermiņa iedzīvotāji lielākoties apdzīvo padomju laikā būvētos mikrorajonus (Vecmīlgrāvi, Imantu, Pļavniekus, Bolderāju, Ziepniekkalnu, Purvciemu, Ķengaragu un Zolitūdi). Dažādās apkaimēs dzīvojošo ilgtermiņa iedzīvotāju raksturojums atšķiras. Vecmīlgrāvja apkaime, kas atrodas Rīgas nomalē, ir mazāk pievilcīga iedzīvotājiem ar augstākiem ienākumiem un bērniem, nekā tuvāk centram esošais Ķengarags. Nepilngadīgi bērni, mājoklis īpašumā un zemi ienākumi ir nozīmīgi faktori nemobilitātei Rīgas apkaimē.