Iekšzemes migrantu apdzīvojuma iezīmes. Rīgas piemērs

Jānis Krūmiņš

Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte

Māris Bērziņš

Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte

Zaiga Krišjāne

Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte

DOI: 10.22364/fg.17.15

Atslēgas vārdi: iekšzemes migrācija, iedzīvotāju izvietojums, Rīga

Kopsavilkums

Iekšzemes migrācijai ir noteicoša nozīme iedzīvotāju izvietojuma attīstības veicināšanā. Migrācijas plūsmu raksturs var atšķirties un attīstīties dažādu politisku, ekonomisku un sociālu procesu ietekmē. Dažādu iedzīvotāju sastāva grupu izvietojuma īpatnības ir plaši pētītas postsociālistisko pilsētu kontekstā saistībā ar etnisko vai socioekonomisko segregāciju. Tomēr izvietojuma saikne pilsētās ar iekšzemes migrāciju tikusi mazāk pētīta. Šis pētījums vizualizē migrantu izvietojuma telpiskās atšķirības, parādot to telpisko koncentrāciju vai izkliedi starp Rīgas mikrorajoniem. Lai to panāktu, izmantoti 2000. un 2011. gada Tautas skaitīšanas dati, kas tika ģeoreferencēti un vizualizēti sešstūra šūnu režģa veidā. Katrā Rīgas mikrorajonā no citām pašvaldībām gada laikā iebraukušie iedzīvotāji tika attiecināti pret kopējo iebraucēju plūsmu visā pilsētā, izmantojot novietojuma koeficientu (LQ). Pētījuma galvenie rezultāti norāda uz paaugstinātu migrantu koncentrāciju pilsētas centrālajā daļā, kamēr perifērajā daļā migrācijas aktivitāte bijusi krietni zemāka. Novērtējot izvietojuma attīstības iezīmes starp 2000. un 2011. gadu, redzams iekšzemes migrantu koncentrācijas samazinājums lielākajā daļā pilsētas, kas lielā mērā saistāms ar globālo ekonomisko krīzi un mājokļu tirgus īpatnībām. Izņēmums gan ir vairāki daudzstāvu dzīvojamo apbūvju rajoni, kas atrodas austrumu virzienā no pilsētas centrālās daļas, kur migrantu koncentrācija pat palielinājusies.