Īstenotais staļinisms: Rīgas atveids padomju perioda filmās no 1945. līdz 1953. gadam

Jānis Matvejs

Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte

DOI: 10.22364/fg.17.20

Atslēgas vārdi: kino, Padomju Rīga, reprezentācija, vizuālā metodoloģija

Kopsavilkums

Par telpas vizuālo reprezentāciju tiek uzskatīts attēls, kurā ir ietverts ierobežots vēstījuma kopums, savukārt filmas nav nejaušs attēlu atveids, bet gan pārdomāts pilsētvidē pastāvošo sociālo, ekonomisko un politisko procesu raksturojums. Kultūras ģeogrāfija tiecas pilsētas attēlus un tajā notiekošos procesus raksturot kā daļu no kultūras ainavas. Pilsētvides reprezentācija filmās ir viena no nozīmīgākajām pieejamajām kultūras ģeogrāfijā, sniedzot pētniekiem iespēju skaidrot pilsētu ar paņēmieniem, kādus nepiedāvā tradicionālās dabas un sociālās zinātnes. Raksta mērķis ir izzināt Rīgas dzīvojamo telpu diskursu Staļina laika kinematogrāfijā laika periodā no 1945. līdz 1953. gadam. Atsevišķas, ar nodomu izvēlētas, kinematogrāfiskās metodes tiek lietotas padomju filmās, dzīvojamo platību atklājot kā politiski pārvaldītu telpu ar skaidri raksturotām telpiskām funkcijām un iedzīvotāju kategorijām, kurām šo telpu ir atļauts apdzīvot. Pētījums ietver 276 dokumentālo un spēlfilmu analīzi. Rīgā uzņemto filmu saraksts pētījuma veikšanai tika iegūts, izmantojot Nacionālā Kino centra datu bāzi.

Lai novērtētu padomju kinematogrāfisko materiālu, tika izmantota A. R. Hazana filmu pētījuma metode, katru filmu sadalot piecu minūšu intervālos. Katrs no apskatītajiem filmas intervāliem tika raksturots pēc astoņiem iepriekš noteiktiem indikatoriem: atveidotā objekta atrašanās vietas, cilvēku skaita, iekštelpas iekārtojuma, publiskās un semi-publiskās telpas atveida, mise-en-scène, runātā teksta un filmēšanas tehnikas. Šis pētījums izskaidro paņēmienu kopumu, kādā dzīvojamā telpa tika atveidota Staļina laika kino. Pētījumā apskatītās filmas tika iedalītas 12 kategorijās pēc to ģeogrāfiskās un funkcionālās struktūras, nošķirot dabas objektus, atpūtas vietas, inženierbūves, dzīvojamos rajonus un citas struktūras. Kopā 601 telpiskais punkts tika identificēts un izmantots pētījuma kartogrāfiskā materiāla izveidē.

No 20. gadsimta 40. gadu vidus līdz 50. gadu vidum galvenās filmās atveidotās telpiskās struktūras ir Vecrīga un Rīgas centrs. Ārpus pilsētas centra tiek atveidotas industriālās būves un rekreācijas zonas, tādējādi veidojot utopisku pilsētas telpas atveidu: nevainojamu un visiem pieejamu publisko telpu līdzās ar platībā strauji augošajiem Rīgas industriālajiem rajoniem.

Pretstatā publiskajai telpai, privātās telpas atveids Staļina laika filmās ir ierobežots. Šī perioda spēlfilmās tiek atveidotas lauku un Rīgas centra dzīvojamās telpas, atklājot kara radītās sekas un veidojot atsauci uz starpkaru perioda greznajām iekštelpām, turpretim dokumentālās filmas atklāj monofunkcionālu interjeru, uzmanību vēršot uz ģimenes ēdamgaldu viesistabā (stolovaja). Pētījums atklāj, ka Staļina laika pilsētas telpa kinematogrāfijā tiek atveidota bieži, tādējādi kļūstot par nozīmīgu filmās atveidotā stāstījuma struktūru. Lai gan Staļina laika filmas lielā mērā atveido Rīgas centrālo daļu un ārpus tās esošos publiskos laukumus, atpūtas un industriālās zonas, tomēr dzīvojamā telpa nav kinematogrāfiskā atveida centrālā vienība, padomju dzīvoklis atveidots tikai 11 pētītajās filmās.