Eksistenciālā migrācija pandēmijas laikā Latvijā: ieskats risinājumos reliģijpētniecības un cilvēģeogrāfijas saskarsmes laukā

Māra Kiope

Latvijas Universitāte

DOI: 10.22364/fg.19.1

Atslēgas vārdi: mājas, eksistenciālā migrācija, Covid-19 ietekme, Cilvēka ģeogrāfija, filozofija

Kopsavilkums

Raksts ir eksperiments vienotas zināšanu sistēmas izveides laukā, jo parāda, kā ir iespējama vispārnozīmīgu filozofisku jēdzienu, cilvēka ģeogrāfijas pētījumu un empīrisku datu sintēze. Šajā nolūkā ir izmantots “māju pieredzes” un “eksistenciālās migrācijas” jēdziens, ko ir aprakstījis psihoterapeits un filozofs Gregs Medisons, apkopojot intervijas ar migrantiem, kas ir labprātīgi izvēlējušies iekļauties citā valstī, sabiedrībā un kultūrā, lai tālumā no mājvietas atrastu savai esamībai atbilstīgu dzīves ceļu. Dzīves autentiskuma kā migrācijas motīva pētījumi līdz šim nav bijuši attīstīti, taču šajā gadījumā tie dod iespēju saistīt filozofiju ar cilvēka ģeogrāfiju un pēc tam ar empīriskiem datiem. Cilvēka ģeogrāfijas jomā veiktie pētījumi par Covid-19 pandēmijas ietekmi uz Latvijas iedzīvotājiem veido t.s. vidējā līmeņa teoriju, kas norāda uz divām subjektīvās labbūtības sfērām, kurās pandēmijas laikā notikušas visdinamiskākās pārmaiņas: darba un dzīves līdzsvarošana un psihiskā veselība. Atbilstīgi šīm norādēm ir iespējams interpretēt dažādo citu pētījumu datus par Covid-19 pandēmijas, jo īpaši mājsēdes, ietekmi uz Latvijas iedzīvotājiem. Dati veido vienotu tekstu, ko var pētīt ar kontentanalīzi, par kohortācijas vienībām izvēloties ekspertu ieteiktos risinājumus situācijas uzlabošanai. Tie ir kā norādes uz trūkumiem starppersonālajās attiecībās un komunikācijā, kas ikdienas steigā pirms pandēmijas mājsēdes bija palikušas neievērotas. Tāpat datu interpretācijai palīdz filozofisko vērtību teorija un hermeneitiskā metode. “Eksistenciālās migrācijas” visizteiktākā izpausme bija cilvēku došanās brīvā dabā. Cilvēka ģeogrāfijas pētījumi apliecina, ka pandēmijas mājsēdes negatīvās ietekmes pārvarēšanai ir reģionālas iezīmes, proti, vislabāk tās izdevās pārvarēt vietās ar mazāk blīvu apdzīvotību un attiecīgi lielākām iespējām laika pavadīšanai ārpus mājām. Citiem vārdiem, bija vairāk iespēju “eksistenciālajai migrācijai”, kas cilvēkam deva iespēju nonākt kontaktā ar sevi, izvērtēt savas dzīves patiesās vajadzības un pēc šādas dzīves autentiskuma atjaunotnes, atgriežoties mājās, īstenot labākas, cilvēciskākas starppersonālās attiecības, kas veido patieso “māju pieredzi”. Taču tādu cilvēks vēlas piedzīvot arī visā apkārtējā sabiedrībā un kultūrā. Tas pieprasa cilvēka dzīves un komunikācijas stratēģijas uzlabošanu kā sabiedriskajā telpā, tā arī starppersonu attiecībās, kas ir nozīmīgi arī migrācijas jautājumu risināšanā.