Mazākumtautību ģeogrāfija Latvijas lielajās pilsētās

Māris Bērziņš

Latvijas Universitāte

Magnuss Špude

Latvijas Universitāte

DOI: 10.22364/fg.19.7

Atslēgas vārdi: sociāli telpiskā nošķiršanās, mazākumtautības, iedzīvotāju ģeogrāfija, segregācijas indekss

Kopsavilkums

Daudzviet pasaulē un Eiropā mazākumtautību izvietojumam un dzīvesvietu izvēlei tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, jo tas ir aktuāls sociālo nevienlīdzību un polarizāciju ietekmējošs faktors, kā arī cieši saistīts ar starpvalstu migrācijas aktuālajām tendencēm. Eiropā ir plaši pētīti mazākumtautību izvietojuma un telpiskās nošķiršanās jautājumi, bet Latvijā tiem tikpat kā nav pievērsta uzmanība. Tas ir nedaudz pārsteidzoši, ņemot vērā salīdzinoši lielo un etniski daudzveidīgo mazākumtautību iedzīvotāju skaitu. Pilsētnieku vidū mazākumtautības veido lielu iedzīvotāju īpatsvaru, kas gan ir visai atšķirīgs, salīdzinot rakstā aplūkotās deviņas Latvijas lielpilsētas. Šis pētījums aplūko mazākumtautību izvietojuma iezīmes un nošķiršanās pakāpi lielajās pilsētās dzīvojošo vidū, kā arī sniedz atbildi par notikušajām izmaiņām kopš 2000. gada. Pētījumā analizētas četras lielākās mazākumtautības Latvijā: krievi, baltkrievi, ukraiņi, ukraiņi, poļi un citas mazākumtautības. Darbam izmantoti gan 2000. gada tautskaites dati, gan 2019. gada iedzīvotāju reģistra dati par mazākumtautībām. Iegūtie rezultāti parāda aplūkoto tautību nošķiršanās pakāpi un ģeogrāfiskā izvietojuma raksturu Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā, Jūrmalā, Ventspilī, Rēzeknē, Valmierā un Jēkabpilī.