Akadēmiskais centrsĢeogrāfiskā nosaukuma ‘Baltija’ rašanās un attīstība: ieskats 19. - 20. gadsimta avotu liecībās
Raimonds Cerūzis
Latvijas Universitāte, Vēstures un filozofijas fakultāte, Vēstures un arheoloģijas nodaļa
DOI: 10.22364/fg.20.2.10
Atslēgas vārdi: Baltija, Baltijas valstis, identitāte, toponīms, etnonīms, vēsture
Kopsavilkums
Šajā rakstā izklāstīta ģeogrāfiskā nosaukuma ‘Baltija’ izpratnes attīstība. Pētījuma pamatā ir laikrakstu, žurnālu, literāro darbu, enciklopēdiju un dažāda rakstura pētījumu informācija. Vēstures avoti ļauj nošķirt vairākus attīstības periodus toponīma jeb makrotoponīma ‘Baltija’ un etnonīma ‘baltieši’ attīstībā. Sistemātisks toponīma ‘Baltija’ lietošanas sākums attiecināms uz 19. gs. vidu. Sākotnēji tā izpratnes pamatā bija vācbaltiešu romantiskā dzimtenes izjūta, kas spilgti izpaudās literārajos darbos. Līdz Pirmajam pasaules karam Baltijas identitāti attiecināja tikai uz Igaunijas, Kurzemes un Vidzemes guberņu un šāda, ģeogrāfiski šaura Baltijas starptautiskā atpazīstamība strauji palielinājās. Pēc Krievijas Impērijas sabrukuma sākās toponīma ‘Baltija’ plašākas izpratnes periods. Liela nozīme te ir trīs valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas starptautiskajai aktivitātei, kas ļāva tām identificēties citu Baltijas jūrai pieguļošo valstu starpā. Jaunais toponīma izpratnes veids, kas saistījās ar trīs Baltijas valstīm, nostiprinājās 20. gs. 30. gadu otrajā pusē.