Akadēmiskais centrsLatvijas upju noteces ilgtermiņa tendences laika posmā no 1951. līdz 2020. gadam
Elga Apsīte
Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas nodaļa
Agrita Briede
Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas nodaļa
DOI: 10.22364/fg.20.2.1
Atslēgas vārdi: upes notece, klimata pārmaiņas, Latvija
Kopsavilkums
Tas, ka globālais klimats kļūst aizvien siltāks, ir būtiski ietekmējis hidroloģiskos procesus, tajā skaitā upju noteces ilgtermiņa pārmaiņas vai trendus pēdējās desmitgadēs. Šajā pētījumā ir analizētas Latvijas upju īpatnējās noteces mēnešu, sezonu griezumā, kā arī ikgadējie trendi par 32 upju hidroloģiskajām stacijām no 1951. līdz 2020. gadam, izmantojot Manna-Kendella testu un Sen’s metodi. Rezultāti apkopoti un analizēti četros hidroloģiskajos rajonos: Rietumu, Centrālajā, Ziemeļu un Austrumu, kā arī Latvijā kopumā. Pētījums parādīja, ka būtiskākās upju noteces pārmaiņas ilgtermiņā notikušas ziemas un pavasara sezonā visos hidroloģiskajos rajonos. Palielinoties izkritušo nokrišņu daudzumam ziemā, upju īpatnējā notece ir augusi no 0,6 līdz 1,2 L s-1 km-2 desmit gados, kur lielākās pārmaiņas novērotas Rietumu hidroloģiskajā rajonā, bet mazākās – Austrumu. Savukārt upju notece samazinājusies pavasarī no 0,32 līdz 0,46 L s-1 km-2 desmit gados. Noteces samazinājums galvenokārt ir noticis aprīlī un maijā, kas norāda, ka gada maksimālā notece sāk veidoties agrākos mēnešos. Vasarā upju īpatnējā notece ir nedaudz palielinājusies, jo ir kļuvis lielāks izkritušo nokrišņu daudzums tieši jūnija mēnesī. Savukārt rudeņiem kļūstot siltākiem un sausākiem, upju notece samazinājusies septembrī un oktobrī. Salīdzinot iegūtos rezultātus ar agrāk veiktajiem pētījumiem Baltijas valstīs, var secināt, ka Latvijas upju noteces trendu galvenās raksturiezīmes saglabājas tādas pašas un tādas tās turpinās attīstīties līdz ar klimata pasiltināšanos.