LU konferenceZebrus-Svētes ieplakas ģeoloģiskā attīstība leduslaikmeta beigu posmā un holocēnā
Ivars Strautnieks
Latvijas Universitāte
Laimdota Kalniņa
Latvijas Universitāte
Aija Ceriņa
Latvijas Universitāte
Elīza Platpīre
Vides pārraudzības valsts birojs, Ietekmes uz vidi novērtējumu daļa
Pēteris Daņiļēvičs
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs
Arta Glāzere
Latvijas Universitāte
Ineta Grīne
Latvijas Universitāte
DOI: 10.22364/fg.20.2.2
Atslēgas vārdi: Austrumkursas augstiene, marginālie veidojumi, ezeri, gitija, kūdra
Kopsavilkums
Zebrus–Svētes ieplaka atrodas Austrumkursas augstienes dienvidu daļā un ir viena no līdzīga lieluma un formas ledāja ieplakām, kas raksturīgas šai augstienei. Visas glaciodepresijas norobežo ledāja malas veidojumi ar tiem raksturīgajām glacigēnajām reljefa formām un glaciotektoniskajām struktūrām, ko papildus sarežģī arī glaciolakustrīno nogulumu veidošanās. Lai izprastu šīs depresijas ģeoloģisko attīstību, šajā pētījumā apkopota un precizēta arī informācija par pozitīvajām reljefa formām ap glaciodepresiju. Mūsdienās lielāko ledāja depresijas daļu aizņem divi atsevišķi ezeri: Zebrus ezers un Svētes ezers. Izpētot depresijas reljefa izolīnijas, kā arī izmantojot LIDAR datus un nogulumu sastāva raksturojumu, secināts, ka Vislas apledojuma beigās depresijā atradās liels vienots glaciālas izcelsmes ezers, kas, tā līmenim pazeminoties, pakāpeniski sadalījās divos atsevišķos ezeros. Paaugstinātajā joslā starp abiem ezeriem nogulumus – gitiju, dūņas un karbonātiskos mālus – pārsedza zemā sadalījusies kūdra un izveidojās Elku purvs. Nogulumu, kā arī tajos sastopamo makroskopisko atlieku un putekšņu analīzes rezultāti liecina par līdzīgu augu sastāvu, kas norāda uz pakāpenisku ezera piepildīšanos ar karbonātiem bagātiem organiskiem nogulumiem kopš agrīnā holocēna, kad ezeru krastos strauji attīstījās veģetācija un veidojās meži.