LU konferenceDemogrāfiskās politikas tvērums Latvijā 1990. – 2024.g
Liga Abolina
Veselības ministrija
DOI: 10.22364/fg.21.2
Atslēgas vārdi: demogrāfijas politika, iedzīvotāju atjaunošanās, ģimene, demogrāfijas starptdisciplinaritāte
Kopsavilkums
Latvijā demogrāfiskā situācija un atbilstošas demogrāfiskās politikas veidošana kopš neatkarības atgūšanas (un arī pirms tās) ar atšķirīgu intensitāti un fokusu vienmēr bijušas politiskās dienas kārtības jautājums. Līdz šim galvenais uzsvars demogrāfiskajā politikā Latvijā bija vērsts uz dzimstības veicināšanu un ģimenes atbalsta politikas attīstību, tomēr nesenajā Demogrāfisko lietu padomes sēdē tika akceptēta paplašināta demogrāfiskās politikas izpratne, tajā ietverot demogrāfijas kā caurviju jomas nozīmi visās politikās. Lai raksturotu demogrāfiskās politikas ietvaru un tā attīstību kopš neatkarības atjaunošanas, autore izvirzījusi mērķi izpētīt demogrāfiskās politikas aktualitāti un ar izpratni saistītās izmaiņas laika posmā no 1990-2024. Lai sasniegtu mērķi, autore izpētījusi 22 valdības deklarācijas un to izpildei izdotus politikas plānošanas dokumentus, tiesību aktus, kā arī Demogrāfisko lietu padomes pieejamos materiālus. Lai raksturotu demogrāfiskās politikas attīstību, autore to analizē no politisko prioritāšu, institucionālās attīstības, teorētiskā un zinātniskā ieguldījuma aspektiem. Autore izvirzījusi hipotēzi, ka Latvijas demogrāfiskās politikas tvēruma attīstība ir likumsakarīga, jo, fokusējot to tikai uz valsts ģimenes atbalsta politiku, demogrāfiskā politika ir attīstījusies vienpusēji, nespējot nodrošināt līdzsvarotu sabiedrībai būtisku procesu attīstību. Izpētes rezultātā autore secinājusi, ka pēdējā Demogrāfisko lietu padomē panāktais konsensus attiecībā uz to, ka demogrāfiskā politika būtu skatāma un attiecīgi pasākumu plāns izstrādājams, ņemot vērā paplašināto demogrāfiskās politikas izpratni būtu jāizmanto kā iespēja uzturēt un attīstīt plašāku diskusiju par demogrāfiskās politikas caurviju lomu mūsdienu Latvijas sabiedrībā. Vienlaikus nepieciešams apzināties reālos resursus un plānot līdzsvarotu to izmantošanu gan nodarbinātības, gan ekonomiskās izaugsmes, izglītības, veselības, migrācijas, ģimenes atbalsta politikas jomās.
Tādejādi politikas veidotājiem vispirms būtu nepieciešams identificēt tos demogrāfiskās politikas pasākumus katrā nozarē, kas spēj ietekmēt būtiskākos rādītājus (piemēram, veselības nozarē domājot par veselīgi nodzīvotu mūža gadu pagarināšanu, būtu apsverama novēršamu nāves cēloņu identificēšana un mazināšana; veselības stāvokļa uzlabošana utml.).
Tikpat būtiska ir sabiedrības atjaunošanas procesu vieda vadība, kas būtu koordinēta, visaptveroša un periodiski mērīta. Vienlaikus nepieciešams turpināt tālāku izpēti kaimiņvalstu demogrāfiskās politikas kontekstā.